Piedošana ir atbrīvošanās- brīvība, kuru sev sniegt varam mēs paši!

Ko darīt, ja esam attaisnojuši kāda cilvēka rīcību, bet viņš atkal un atkal sāpina mūs vai citus? Kā iespējams pielikt punktu aizvainojumam, atvērt sirdi un turpināt dot? Tas nav viegli. Atmiņas par pāridarījumiem var saglabāties vēl ilgi pēc tam, kad esam izkļuvuši no šīs situācijas.

Ir tikai viens reāls iemesls, kāpēc nespējam piedot daudz vieglāk, – mums ir nepareizs priekšstats par piedošanu un to, kas notiek, kad piedodam. Lielākā daļa uzskata, ka piedošana ir raksturīga gļēvuļiem. Mēs domājam, piedodot attaisnojam vainīgā necienīgo izturēšanos un dodam viņam zaļo gaismu rīkoties tāpat arī turpmāk. Tie ir tikai mīti.

Piedošana neprasa, lai jūs attaisnotu otra cilvēka slikto izturēšanos vai muļķīgā kārtā pakļautos tādai attieksmei vēlreiz. Jūs varat piedot un tomēr attiecīgi rīkoties, lai sevi aizsargātu. Ir iespējams piedot un skaidri saprast, ko turpmāk savā dzīvē atzīsiet par nepieņemamu. Turklāt piedošana neatbrīvo no atbildības par nodarīto. Piedošana neizdzēš faktu par kāda cilvēka nožēlojamo rīcību.

Piedodot un attaisnojot kādu cilvēku, jūs ļoti labi varat atbrīvot viņu un dot otru iespēju. Tomēr galvenā ir paradoksālā patiesība – piedodot, jūs atbrīvojat pats sevi. Dīvaini, bet mēs mēdzam uzskatīt: atsakoties piedot citiem, izslēdzam viņus no savas dzīves un tādējādi saraujam saites ar viņiem. Tomēr, turpinot turēt aizvainojumu – akcentējot vārdu “turēt” –, beigas ir neiespējamas.

Turot naidu, aizvainojumu un pat vēloties atriebties, mēs paliekam garīgi un emocionāli iesaistīti notikušajā. Tādējādi attiecības – saistība – tieši ar tiem cilvēkiem, no kuriem vēlamies atvadīties, aizvien turpinās.

Uzmanība ir enerģija. Ikreiz, kad pievēršat uzmanību kādam cilvēkam, jūs radāt enerģijas plūsmu starp jums abiem. Nav nozīmes, vai šīs domas ir mīlestības vai arī aizkaitinājuma un dusmu pilnas. Abos gadījumos jūs veidojat enerģētisko saikni, kuru uztur jūsu uzmanība. Sen Žermēns domu milzīgo spēku raksturojis šādi: “Galvenais ir uzmanība; kuram tiek pievērsta uzmanība, pie tā arī dodas cilvēka enerģija, un viņam pašam atliek vien tai sekot.” Izprotot šo enerģijas vienādojumu, ļoti viegli var apjēgt, ka automātiski piesaistāt sevi ikvienam, pret kuru turpināt lolot naidu, aizvainojumu vai dusmas. Iespējams, domājat, ka atriebība ir pareizā atbilde, ja vēlaties distancēties no citiem, taču enerģētiskā līmenī sarūgtinājums tikai piesaista viņiem un pastiprina šo saikni.

Uz to, kas notiek, ja nepiedodam, var palūkoties citādi: aizvainojums vārda tiešajā nozīmē izsūc mūsu dzīvības enerģiju. Tas sadala uzmanību, un mūsos vairs nav 100% enerģijas, ko veltīt citām dzīves jomām, kurām tā vitāli nepieciešama. Mēs radām situāciju, kas atgādina centienus aplaistīt dārzu ar šļūteni, pa kuru tek pavisam vāja ūdens strūkliņa, jo šļūtenē ir lieli caurumi. Kamēr neaizlāpīsim tos, varēsim izmantot tikai daļu ūdens. Lai gan varam sevi mānīt, ka nepiedodot kaut kādā mērā saglabājam kontroli, patiesībā jebkas, kam ļaujam izsūkt vērtīgo enerģiju un uzmanību, kontrolē mūs. Ja nepiedodam, ciešam paši. Varbūt esat dzirdējis teicienu, kurā šī patiesība atklāta daudz skarbāk: nepiedot kādam nozīmē iedzert indi un gaidīt, ka tas otrs cilvēks nomirs.”

No P. Spadaro grāmatas “Cienot sevi”.